Kņazs Serebrenijs
Aleksejs Tolstojs
Aleksejs Tolstojs
Kņazs Serebrenijs
Joanna bargā laiku stāsts
Priekšvārdi.
Šā stāsta nolūks ir ne tik daudz aprakstīt kādus notikumus, cik notēlot vesela laikmeta vispārējo raksturu un parādīt izglītības līmeni, uzskatus, ticējumus, ieražas, kādas valdīja krievu sabiedrībā XVI gadsimta otrajā pusē.
Palikdams uzticīgs vēsturei tās vispārējās līnijās, autors ir atļāvies nedaudz atkāpties sīkumos, kam vēsturē nav nozīmes. Tā, starp citu, Vjazemska un abu Basmanovu sodīšana ar nāvi, [1] kas patiesībā notika 1570. gadā, lai koncentrētu stāstījumu, tiek pārcelta uz 1565. gadu. Šis tīšais anahronisms diezin vai izraisīs stingrus pārmetumus, ja patur vērā, ka neskaitāmajiem nāves sodiem, kuri sekoja pēc Silvestra un Adaševa gāšanas, * gan ir liela nozīme Joanna personas raksturošanai, taču tie neietekmē notikumu vispārējo gaitu.
Kas attiecas uz tā laika šausmām, autors visnotaļ atpaliek no vēstures. Aiz cieņas pret mākslu un lasītāju tikumības jūtām, viņš uzmetis tām ēnu un pēc iespējas parādījis tās no attāluma. Un tomēr viņš atzīstas, ka, lasot pirmavotus, grāmata ne vienu reizi vien viņam kritusi ārā no rokām un viņš metis nost spalvu aiz dusmām ne tik daudz par to, ka varēja dzīvot Joanns IV, cik par to, ka varēja pastāvēt tāda sabiedrība, kas raudzījās uz viņu bez sašutuma. Šīs smagās izjūtas visu laiku traucēja palikt objektīvam, kas ir tik nepieciešami episkos vēstījumos un pa daļai bija iemesls tam, ka romāns, kas sākts vairāk nekā pirms desmit gadiem, pabeigts tikai šogad. Pēdējais apstāklis varbūt noderēs par nelielu attaisnojumu stila negludumieni, kuri, iespējams, lasītāju uzmanībai nepaslī- dēs garām.
Kņazs Serebrenijs
Joanna bargā laiku stāsts
Priekšvārdi.
Šā stāsta nolūks ir ne tik daudz aprakstīt kādus notikumus, cik notēlot vesela laikmeta vispārējo raksturu un parādīt izglītības līmeni, uzskatus, ticējumus, ieražas, kādas valdīja krievu sabiedrībā XVI gadsimta otrajā pusē.
Palikdams uzticīgs vēsturei tās vispārējās līnijās, autors ir atļāvies nedaudz atkāpties sīkumos, kam vēsturē nav nozīmes. Tā, starp citu, Vjazemska un abu Basmanovu sodīšana ar nāvi, [1] kas patiesībā notika 1570. gadā, lai koncentrētu stāstījumu, tiek pārcelta uz 1565. gadu. Šis tīšais anahronisms diezin vai izraisīs stingrus pārmetumus, ja patur vērā, ka neskaitāmajiem nāves sodiem, kuri sekoja pēc Silvestra un Adaševa gāšanas, * gan ir liela nozīme Joanna personas raksturošanai, taču tie neietekmē notikumu vispārējo gaitu.
Kas attiecas uz tā laika šausmām, autors visnotaļ atpaliek no vēstures. Aiz cieņas pret mākslu un lasītāju tikumības jūtām, viņš uzmetis tām ēnu un pēc iespējas parādījis tās no attāluma. Un tomēr viņš atzīstas, ka, lasot pirmavotus, grāmata ne vienu reizi vien viņam kritusi ārā no rokām un viņš metis nost spalvu aiz dusmām ne tik daudz par to, ka varēja dzīvot Joanns IV, cik par to, ka varēja pastāvēt tāda sabiedrība, kas raudzījās uz viņu bez sašutuma. Šīs smagās izjūtas visu laiku traucēja palikt objektīvam, kas ir tik nepieciešami episkos vēstījumos un pa daļai bija iemesls tam, ka romāns, kas sākts vairāk nekā pirms desmit gadiem, pabeigts tikai šogad. Pēdējais apstāklis varbūt noderēs par nelielu attaisnojumu stila negludumieni, kuri, iespējams, lasītāju uzmanībai nepaslī- dēs garām.
Год:
1971
Издательство:
Liesma
Язык:
latvian
Файл:
FB2 , 1.16 MB
IPFS:
,
latvian, 1971